2022.gada 7.maijā
23.februārī – vienu dienu pirms Krievija uzsāka vispārēju karu Ukrainā – vēl nevarēja zināt, ka tiešām karš sāksies. Daudzi neticēja. Bet satraukums par iespējamību man jau bija. ASV izlūkdienesti bija ziņojuši par izvietotajiem militārajiem spēkiem pie Ukrainas robežas. Jau biju lasījusi reportāžas par provokatīviem jauniem uzbrukumiem Doņeckā un Luhanskā. Tajā 23.februāra vakarā palūkojos pa logu. Debesis klāja mākoņi. Te pēkšņi mākoņi pašķīrās, ieraudzīju zvaigznes un prātā iekrita savdabīga doma: ja nu zvaigznes būtu raķetes, kas notēmētas, lai mani nogalinātu?… Vai es būtu gatava ziedot savu dzīvību, ja šāda rīcība varētu izglābt pasauli no kara?
Sajūta bija baisa. Un tad mākoņi atkal aizklāja zvaigznes… Nākamajā rītā pamodos un telefonā izlasīju šausminošo ziņu par Vladimira Putina uzsākto karu, ko tagad nekautrējos saukt par genocīdu pret Ukrainas tautu. Pat vēl vairāk. Tie ir centieni atjaunot Padomju Savienību. Tas ir apzināts Trešā pasaules kara pieteikums. Tā ir civilizāciju sadursme. Tas ir neprāts. Tam tikuši tērēti resursi jau stipri iepriekš – ar visvisādu spiegu, ietekmes aģentu, nodevēju darbībām.
Tas ir karš ne vien pret Ukrainas ukraiņiem, ko bezkaunīgi propagandisti sauc par nacistiem – kaut gan paši izturas tā, it kā vienīgā pareizā, aizstāvamā un paša Dieva izredzētā būtu krievu tauta, un tas ir absolūti nebibliski, necilvēcīgi un visādi citādi aplami –, bet arī pret Ukrainas krieviem, kurus it kā bijis nolūks ”atbrīvot”, turklāt arī pret Ukrainas pareizticīgajiem un dažādu citu kristiešu konfesiju cilvēkiem, tādējādi liekot viņiem ciest kopā ar visiem pārējiem ”grēcīgajiem eiropiešiem”.
Tas ir arī karš pret mani, jo man ir kauns atzīties, ka manī rit nedaudz krievu asiņu no vectēva mammas puses. Tas ir arī karš pret mani, jo man ir kauns, ka esmu kristiete, mans Dievs karu ir pieļāvis un nav apturējis, un Vladimirs Putins ar sabiedrotajiem un atbalstītājiem turpina apmeklēt savas baznīcas un piesaukt Jēzu Kristu. Es jūtos piespiesta paziņot, ka mans Dievs nav tas pats, kuram tic Vladimirs Putins. Ja vispār viņš kaut kam tic… Varbūt viņš ciniski izmanto baznīcu muļķus. Es negribu būt šajā kategorijā – Dievticīga muļķe…
Drīzāk mans Dievs ir tas pats, kuram tic arī citu ticību ticīgie, atzīdami, ka cilvēka dzīvībai ir vērtība. Mēs nenogalinām, mēs liekam cietumā pēc taisnīgas tiesas un varbūt naivi ceram uz izmainītām sirdīm un dzīvēm. Mūs spētu apvienot humānisms, nevis cars ar savu imperiālistisko domāšanu. Un tomēr esam piespiesti domāt par nogalināšanu – aizstāvot savu zemi, savas mājās, savu ģimeni, savu valsti. Ja grēcinieki ir bijuši tēvi vai vectēvi, – bērniem nav jācieš. Jēzus Kristus šādu izpratni par lietu kārtību mainīja ar Jauno Derību, atstājot Veco Derību veciem laikiem… Mums arī nav jācieš par to, ja neesam ar rīksti nopēruši vai akmeņiem nomētājuši savās mājās, pagalmā vai kultūras telpā līdzās esošos grēciniekus. Mans Dievs ir taisnīgs, bet nav vardarbīgs. Ja nervi netur un sāc uzvesties agresīvi, tad ir jādodas pie psihoterapeita vai ļauno garu izdzinēja. Kas nu kuram… Es neesmu no tiem, kas psihoterapeitus sauc par Eiropas civilizācijas sātanisma sastāvdaļu. Šāda interpretācija ir ārkārtīgi biedējoša tendence, tāpat kā daudzas citas, kuras esmu manījusi kristiešu sabiedrībā.
Ukrainā notiekošajam esmu sekojusi līdzi vismaz kopš 2014.gada. Krimas aneksija manu personīgo dzīvi pamatīgi ietekmēja. Mani sāpīgi skāra jau tolaik lasāmais publiskajā telpā par un ap Ukrainu, Krieviju, Eiropu, Rietumiem, un kā tikuši interpretēti vērtību jautājumi, maz pamazām gatavojot apokaliptiskai noskaņai, atriebei vai ”svētām dusmām”… Tajā laikā ar domubiedriem dibināju ”Kristīga dzīvesveida izpētes fondu”, lai vienotu visdažādāko konfesiju kristiešus. Latvija izsenis skaitās viena no unikālajām valstīm, kur savstarpēji labi saprototies dažādu konfesiju kristieši, tomēr man bija nojauta, ka īsti labi tomēr nav, un ka ir vajadzīga patiesa vienotība. Iekļaujošāka. Pastiprināti sāku sekot līdzi informācijai publiskajā telpā par ticību un ticīgajiem. Atklāju sazīmētas visdažādākās ”sarkanās līnijas” starp dažādām kopienām, draudzību sašķēla aizdomas par ”viltus praviešiem” utt. Mani centieni rezultējās tā, ka Covid- 19 pandēmijas laikā līdz kaulam izjutu personīgu atstumtību, nesapratni, kad ārkārtīgi grūti bija samierināties ar totāli citādo taisnīguma, cilvēkmīlestības un patieso vērtību izpratni… Krustu šķērsu cīnījos ar eksistenciāliem jautājumiem līdz dienā, kad visa ģimene slimojām ar slaveno Covid-19, sākās karš Ukrainā, radot vēl vairāk papildjautājumu par to, kas notiek ar sabiedrību, kurā dzīvojam, un ko Dievs no mums sagaida. Kādas izvēles? Kādus vārdus? Kādus darbus? Bet, iespējams, Dievs jau zināja, ka man sirdī būs ielicis šīs rūpes, un ar kādiem pārbaudījumiem būs jāsaskaras un kā uz to reaģēs man tuvie un es pati. Visticamāk jau zināja, ar ko tas turpināsies. Un tikai Viņš zina, ar ko tas beigsies…
Jūtos atbildīga nepamest novārtā to, ko iesāku, tāpēc apkopoju savas personīgās pārdomas un tostarp dzejas vārsmas, reaģējot uz šausminošajiem notikumiem Ukrainā. Sarindotas hronoloģiski no jaunākajām uz senākajām.
2022.gada 27.martā, ieraksts ”Facebook”
Foto no protesta akcijas Ventspilī 2022.gada 2.martā
2022.gada 17.februārī, ieraksts ”Facebook”
Aija Volka: Ukraina un ”pareizo” karš
Pēdējos mēnešos, kamēr no Ukrainas pienāk arvien satraucošākas ziņas, manu prātu nodarbina viens jautājums: vai tas ir iespējams, ka kristieši jau atkal karos pret kristiešiem un ar baznīcas svētību? Šķita, ka 21.gadsimtā visiem taču ir kauns par krusta kariem un citām baznīcas vēstures tumšākajām lappusēm… Vēl nesen biju pārliecināta, ka mūsdienās kristiešu starpā ir iespējama brīnišķīga starpkonfesionāla sadraudzība, taču sāku par to šaubīties. Kristiešu attieksme pret notiekošo Ukrainā ir pārāk atšķirīga. Lai gan mēs visi lūdzam Dievu par mieru pasaulē, atrodas gan tādi, kas nosoda, gan kas atbalsta Krimas vai pat visas Ukrainas pievienošanu Krievijai. Skarbāk sakot, – Krimas okupāciju un citas Maskavas Kremļa draudīgās darbības. Diemžēl izskatās, ka pretrunīgajiem viedokļiem ir konfesionāla piederība… Vai Krievijas pareizticīgie ar patriarha Kirila atbalstu uzsākuši cīņu pret Rietumu protestantiem? Ja es kļūdos, ļoti ceru uz kādu pareizticīgo, kurš varētu uzrakstīt publicēšanai citādu skatījumu uz notiekošo.
Civilizāciju sadursme
Kas mani satrauc? Jau kopš protestu pirmsākumiem Kijevā tiek pretstatīti Ukrainas nākotnes ceļi – tuvināšanās Eiropas Savienībai vai Krievijai. Rietumiem vai Austrumiem. Bez ekonomiskajiem vai nacionālajiem aspektiem vēl tiek minēti arī garīgie, proti, Eiropas Savienībā un Krievijā esot atšķirīgas vērtības, ideoloģijas, pat civilizācijas, kā teikušas Krievijas amatpersonas… Interesanti gan, kas varētu būt tik atšķirīgs vienu kristiešu kultūrai no citu kristiešu kultūras? Lielos vilcienos, Eiropa un ASV tradicionāli uzskatāmas par katoļu un protestantu zemēm. Krievija – par pareizticīgo. Ukraina it kā arī lielākoties ir pareizticīgo zeme, tiesa, ukraiņiem ir savs patriarhs. Maskavas patriarha paspārnē ir mazākums pareizticīgo. Ja reiz gan ES, gan ASV un Ukrainā populārākā reliģija ir kristietība, teorētiski visiem būtu jāseko Jēzus Kristus paraugam, jāsmeļas garīgās vērtības un morālos aizliegumus Bībelē… Teiksim, izpratnei par to, ka ‘’tev nebūs sniegt nepatiesu liecību’’ vajadzētu vienot abas ‘’frontes’’ puses. Bet… mēs arvien dzirdam Rietumu valstu pārmetumus, ka Krievijas amatpersonas un mediji regulāri melo; gluži tāpat kā dzirdam Krievijas pārmetumus, ka Ukrainas pagaidu valdība, tāpat ASV un citi melo… Lūk, visiem viena vērtība, bet nez kādēļ jākaro…
Neviens šobrīd nešaubās, ka notiek informatīvais karš, ja reiz visi nodarbojas ar propagandu. Diemžēl informatīvajā karā viedokļu ietekmēšanai tiek izmantoti visdažādākie mediji, tajā skaitā baznīcas var būt kā medijs. Kā parastam mirstīgajam saprast, kura mēle runā Dieva vārdā un kura pakalpo Sātana viltībām?
Krievijas prezidents Vladimirs Putins sevi sauc par kristieti. Pareizticīgais. Tāpat kā pie mums Latvijā pareizticīgie ir Tatjana Ždanoka, Kaspars Dimiters un daudzi citi, kas atbalsta Kremļa retoriku un militāro taktiku. Viņu pretinieki – Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčinovs, Vācijas kanclere Angela Merkele, ASV prezidents Baraks Obama… Trīs protestanti – baptists, luterāne, Apvienotās Kristus draudzes loceklis (Obamas senči esot musulmaņi, tomēr prezidenta ģimene apmeklējot kristiešu draudzes)…
Katoļu galva, pāvests Francisks Vatikānā gan ieņemot neitrālu pozīciju. Aicina konfliktu atrisināt mierīgu sarunu ceļā. Tikmēr daļa katoļu no Krimas pussalas esot pārdevuši savus īpašumus un pārcēlušies uz dzīvi citās vietās Ukrainā, baidoties no apspiešanas, arestiem un baznīcas īpašumu konfiskācijas, jo Krievijas Federācijas likumi neesot katoļiem labvēlīgi, ziņoja Latvijas Kristīgais radio. Kāpēc vieni baidās no tā, ko citi slavē, un otrādi? Kurā pusē ir Dievs?
Krievija pret ‘’Gomoru’’
Zīmīgi, ka tieši Krimas pussalā, ko okupēja Krievija, 19.gadsimtā Krievijas impērija uzsāka Krimas karu ar ieganstu – aizstāvēt ‘’savējo’’ pareizticīgo baznīcu. Vēsturnieks, Kara muzeja viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas vadītājs Dainis Poziņš 9.martā LTV raidījumā „De facto” izteicās, ka šodienas Krievijas retorika ‘’par savējo’’ aizstāvību izklausoties baisi līdzīga kā 19.gadsimtā, vien ar atšķirību, ka nu rūpes esot par krievu tautiešiem… Mani gan māc aizdomas, ka tā līdzība ir vēl tuvāka par jēdzienu ‘’savējie’’. Atkal tiek aizstāvēta pareizticība. Putins, runādams par Krimu, ir izteicies: Krima ir vieta, kur kristīts Kijevas Krievzemes lielkņazs Vladimirs. Viņa pareizticības pieņemšana radījusi pamatu vispārējām kultūras, civilizācijas un cilvēktiesību vērtībām, kas vieno iedzīvotājus Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Krievija esot kristiešu zeme, turpretī „daudzas Eiroatlantiskās alianses valstis ir attālinājušās no savām saknēm, tajā skaitā no kristīgajām vērtībām. Daudzbērnu ģimenes pielīdzinātas viendzimuma laulībām. Ticība Dievam- ticība Sātanam. Tā ir degradācija. Turklāt ASV atbalsta šo Rietumu visatļautības ideoloģiju,’’ – tā vēl decembra vidū publiski izteicās Putins. Rietumos tradicionālās kristīgās vērtības aizstājušas Holivudas vērtības – seksuālā revolūcija, pornogrāfija, homoseksualitāte, feminisms, aborti, geju laulības, eitanāzija. Jaunā kaujas ideoloģija, tātad, ir: „Dievs ir Krievijas pusē. Rietumi- tā ir Gomora.”
‘’Nepareizi’’ pareizticīgie?
Kijevas Ukrainas pareizticīgo patriarhs Filarets gan nupat izteicies, ka Dievs nevar būt netaisnības pusē, tāpēc Krievijas agresija pret miermīlīgo ukraiņu tautu esot nolemta sakāvei, ziņo spektrs.com. Atgādināšu, ka Ukrainas pareizticīgās baznīcas pārstāvji bija vērsušies pie patriarha Kirila ar aicinājumu ietekmēt Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, lai izvairītos no kara starp brāļu tautām, taču Kirils esot atbildējis: “Krievu tauta – [ir] savā vēsturiskajā teritorijā sadalīta nācija, kurai ir tiesības apvienoties vienā valstiskā veidojumā.” Arī agrāk patriarhs Kirils nav slēpis, ka vēlētos apvienot Krievijas un Ukrainas pareizticīgo baznīcas. 22.februārī, divas dienas pēc asiņainajiem notikumiem Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kad pēc protestētāju un drošības spēku sadursmēm bojā gāja vairāk nekā 90 cilvēku, portālā www.pareizticiba.lv tika publicēta „Svētīgākā Patriarha Kirila uzruna visai Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas pilnībai sakarā ar notikumiem Ukrainā’’. Uzrunā cita starpā teikts: „Pagaidām, paldies Dievam, pilsoņu kara scenārijs ir apstādināts. Bet šāds scenārijs vēl var tikt realizēts. Tas notiks, ja Kungs pieļaus ļaudīm atkāpties no Dieva dotajiem tikumiskajiem baušļiem un no Ukrainas kristīgā mantojuma, ja Ukrainas iedzīvotāji atteiksies no cieņas pret sevi, cits pret citu un pret likumu. Gribētu pateikties tiem Ukrainas bīskapiem un garīdzniecības pārstāvjiem, kuri visdažādāko aicinājumu un lozungu vidū atrada spēkus konsekventi aicināt pretojošos uz mieru un brāļu mīlestību; tiem, kuri cieši pastāv par ukraiņu tiesībām dzīvot saskaņā ar savu ticību un godaprātu, par Ukrainai tradicionālo tikumisko un reliģisko vērtību saglabāšanu, kuru avots ir Kijevas Kristīšana, kas noteikusi Svētās Krievzemes tautu civilizētu attīstību.” Spriežot pēc šiem izteikumiem, rodas iespaids, ka patriarhs Kirils uzskatījis: Dievs palīdzējis apturēt protestantus; pilsoņu karš draud izvērsties, ja ukraiņi novērsīsies no Krievzemes Pareizticīgo Baznīcas… Interesanti, ar ko tad Ukrainas pareizticīgo baznīca ir sliktāka?
Kurš melo?
Pirmais, kas man ienāk prātā, domājot par to, kā atmaskot melus saistībā ar Ukrainu, ir Bībeles stāsts par divām sievietēm, kuras abas apgalvoja, ka ir kāda bērna mātes. Ķēniņš Zālamans strīdu esot atrisinājis, pavēlot ar zobenu bērnu sadalīt divās daļās un dodot vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai. Viena sieva tad sacījusi (1.Ķēniņu 3: 26): „„Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet.” Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to.”” Tā nu atklājies, ka meloja tā otrā… Ja Ukrainu iedomājos kā bērnu, tad ideja vardarbīgā veidā to sadalīt ‘’gabalos’’ man izskatās pēc mātišķas mīlestības trūkuma. Izpaust mīlestību un rūpes ‘’par savējiem’’ noteikti var ar citām labākām metodēm. Kas zina, varbūt patiesībā traci ap Ukrainu aizsācis tikai viens trakais, paša Nelabā apsēsts, kaut sevi sauc par kristieti… Antikrists? Lai kā arī nebūtu, katrā ziņā te nebūs tikai viena atbildīgā sirdsapziņa. Trakumu starptautiskā mērogā var izvērst tikai ar masu atbalstu. Atsevišķu indivīdu liekulības cena var izrādīties pārāk dārga, jo tieši ar zaimiem un meliem par augstu morāli var pakļaut masas, lai sakūdītu darīt cūcības. Notikumi vēsturē to jau vairākkārt apliecinājuši.
Mani ļoti šajā laikā iedrošina arī pašas sacerētā dziesma ”Bez Tevis… man pietrūkst spēka [..] bet Tu ļauj atgriezties mums. Ak, lielais Dievs, Tu atsaucies, kad lūdzu Tevi es. [..] Paldies, ka esi tik liels un tik varens [..]” https://soundcloud.com/aija-volka/bez-tevis…
TUVUMĀ dibinātāja Aija Volka – ar žurnālistes aicinājumu kopš sākumskolas (+ AUDIO)
2016.gada 17.jūlijā
”Atminos, ka dzemdības prognozēja dienā, kad notika referendums par Krimas pievienošanu Krievijai, un es toreiz prātoju, nez kā ir labāk – ja bērns vēl vēderā vai jau piedzimis, ja tiešām pienāk X stunda. Mediji tolaik bija pārvērtušies par propagandas kara lauku, bet visvairāk biju izmisusi par kristiešu strīdiem, kuri ir tie pareizie – Rietumi vai Krievija…
Grūtā atgūšanās no ekonomiskās krīzes, demogrāfiskā krīze, drošības krīze – un vēl uz to fona mana sastapšanās ar tuvu cilvēku ciešanām… Visi šie notikumi ir radījuši jautājumus par ticību, identitāti, vērtībām un dzīves jēgu.”