Mana attālinātā dalība konferencē ”Bibliotēka mūsu LIKEmetā”

Turpinot tradīciju rīkot mācību konferences, arī šogad Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) maģistra studiju programmas “Bibliotēkzinātne un informācija” vadītāja izaicināja mūs, pirmā kursa studentus, izmēģināt spēkus konferences organizēšanā. Mācību konference notika šī gada 9. decembrī, un šogad izvēlējāmies nosaukumu “Bibliotēka mūsu ““LIKE”metā”, vēršot uzmanību uz mūsdienu kultūrai raksturīgo “like” jeb “patīk” vērtēšanu visdažādākajos kontekstos.

Reaģējot uz šausmām Ukrainā

2022.gada 7.maijā

23.februārī – vienu dienu pirms Krievija uzsāka vispārēju karu Ukrainā – vēl nevarēja zināt, ka tiešām karš sāksies. Daudzi neticēja. Bet satraukums par iespējamību man jau bija. ASV izlūkdienesti bija ziņojuši par izvietotajiem militārajiem spēkiem pie Ukrainas robežas. Jau biju lasījusi reportāžas par provokatīviem jauniem uzbrukumiem Doņeckā un Luhanskā. Tajā 23.februāra vakarā palūkojos pa logu. Debesis klāja mākoņi. Te pēkšņi mākoņi pašķīrās, ieraudzīju zvaigznes un prātā iekrita savdabīga doma: ja nu zvaigznes būtu raķetes, kas notēmētas, lai mani nogalinātu?… Vai es būtu gatava ziedot savu dzīvību, ja šāda rīcība varētu izglābt pasauli no kara?

esam mācīti neteikt domas skaļi

esam mācīti neteikt domas skaļi

pat nerakstīt slepenās kladēs

jo ja nu kāds izlasīs

izsmies

sāpinās

apvainosies

 

gudrākie paklusē

un tā mēs klusēsim

līdz kapa malai

un par mirušajiem arī ne vārda

 

domas bez vērtības

jēga ir rīkoties bez domāšanas

darām kā jādara

un viss

lai vieglāk dzīvot

 

domas ir sātaniskas apsūdzības

nekādas likumsakarības

vārdiem ir liels spēks

esam mācīti spēku nepielietot

tāpēc sākam sist

bērnus

 

/2021, novembrī/

Ir pieeja patiesību vērtēt…

Ir pieeja patiesību vērtēt pēc teikuma priekšmeta un izteicēja (kas? ko dara?)
un neuzticēties apzīmētājiem (kāds? kā?).
Un ir pieeja patiesību vērtēt pēc apzīmētāja
(vai patīk/nepatīk emocionālā nokrāsa,
vai sakrīt ar savām sajūtām),
un apšaubīt teikuma priekšmeta autoritāti
un izteicēja ticamību.
 
Rezultātā ir divas patiesības,
kas viena otru padara par meliem.
Divu pieeju cilvēkiem grūti (šis ir apzīmētājs!) saprasties.
Piemēram, ja teiksim:
“Dievs ir uzticams”-
vienam pietiek ar to, ka Dievs ir.
Uzticams? Varbūt ne vienmēr,
bet tas nepierāda, ka Dieva nav.
Otram svarīgi, ka uzticams.
Dievs? Nu tas vēl jāsaprot, vai pareizi domāji-
vai neiedomājies par Allahu, Budu, Vēja māti
vai ko citu.
Ir? Atkarībā no tā, ko domāji ar “Dievs”,
tad varam spriest tālāk- ir vai nav,
un vai domāji šodien, vakar vai mūžīgi mūžos?
Un tā katrs var spriedelēt bezgalīgi,
bet viens otru nesadzirdēt pat, ja šķiet,
ka runāja par vienu tēmu…
Cits piemērs:
“Valdība ir uzticama.”
Nu, ko par šo domājat?
Vai cietāks riekstiņš:
“Mūsu savādajam prezidentam tomēr rūp,
kāds liktenis piemeklēs šobrīd sašķelto latvju tautu.”
Atmet visu, kam neuzticies!
Kāds teikuma kodols paliks?