Ir pieeja patiesību vērtēt pēc teikuma priekšmeta un izteicēja (kas? ko dara?)
un neuzticēties apzīmētājiem (kāds? kā?).
Un ir pieeja patiesību vērtēt pēc apzīmētāja
(vai patīk/nepatīk emocionālā nokrāsa,
vai sakrīt ar savām sajūtām),
un apšaubīt teikuma priekšmeta autoritāti
un izteicēja ticamību.
Rezultātā ir divas patiesības,
kas viena otru padara par meliem.
Divu pieeju cilvēkiem grūti (šis ir apzīmētājs!) saprasties.
Piemēram, ja teiksim:
“Dievs ir uzticams”-
vienam pietiek ar to, ka Dievs ir.
Uzticams? Varbūt ne vienmēr,
bet tas nepierāda, ka Dieva nav.
Otram svarīgi, ka uzticams.
Dievs? Nu tas vēl jāsaprot, vai pareizi domāji-
vai neiedomājies par Allahu, Budu, Vēja māti
vai ko citu.
Ir? Atkarībā no tā, ko domāji ar “Dievs”,
tad varam spriest tālāk- ir vai nav,
un vai domāji šodien, vakar vai mūžīgi mūžos?
Un tā katrs var spriedelēt bezgalīgi,
bet viens otru nesadzirdēt pat, ja šķiet,
ka runāja par vienu tēmu…
Cits piemērs:
“Valdība ir uzticama.”
Nu, ko par šo domājat?
Vai cietāks riekstiņš:
“Mūsu savādajam prezidentam tomēr rūp,
kāds liktenis piemeklēs šobrīd sašķelto latvju tautu.”
Atmet visu, kam neuzticies!
Kāds teikuma kodols paliks?
/2022/