Intervija ar Ģirtu Valdi Kristovski tapa 2024.gada 30.maijā, ZOOM platformā, kad rakstīju maģistra darbu par tēmu “Informācijpratības apguve un vietējo bibliotēku, mediju un viedokļu līderu ietekme. Ventspils piemērs”. Manuprāt, viņa ieguldījums demokrātijas veidošanā Ventspilī ir vēl pietiekami nenovērtēts. Lai arī pārstāvam atšķirīgas partijas, uzskatu, ka viņā ir vērts ieklausīties. Atmodas laikā, pirms gada un tagad.
Ģ.V. Kristovskis ir Saeimas deputāts (partija “Jaunā Vienotība’’, no 2023. gada septembra), bijušais Ventspils domes deputāts (līdz 2023. gada septembrim), Ventspils brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais Latvijas Republikas Aizsardzības ministrs, Vides aizsardzības kluba biedrs.
Vai esat dzirdējis par konkrētām mācībām informācijpratībā, ko var apgūt Ventspilī?
Es domāju, ka Ventspils pilsētā visi priekšnoteikumi un elementi, kas varētu veidot informācijpratību, pastāv. Vairums prasmju ir attīstītas.
Digitālais centrs ir īpaši aktīvs, dara daudz, lai izglītotu cilvēkus.
Pieņemu, ka noteikti mācības notiek arī Ventspils Augstskolā vai ir kādi mācību kursi vidējās izglītības sistēmā. Pieļauju, ka Ventspils bibliotēka un vēl kādas iestādes māca informācijpratības teoriju, kā vērtēt, kādai informācijai ticēt.
Domāju, ka arī uzņēmumos analītiķi mācās, kā ar informāciju strādāt, kā lietot. Aktivitātes ir dažādu nozaru griezumā: teiksim, medijpratībā, finanšpratībā, veselības, kultūrpratībā, digitālā.
Ventspils bibliotēkā jau tiek strādāts ar vidusskolniekiem, ir medijpratības nodarbības senioriem, tad ir nodarbības pirmsskolas vecuma bērniem, arī studentiem. Kuri cilvēki, kā mērķa grupas, būtu tie, kuriem visvairāk nepieciešama informācijpratības apmācība?
Manuprāt, jāstrādā ar visām grupām.
Bet kādas būtu prioritārās, ja piedāvāju trīs variantus: a) panākt augstāku sabiedrības vispārējo informācijpratības līmeni; tātad, tas būtu sabalansēti, ka mācām dažādām grupām un vidējie rādītāji aug; b) strādāt pastiprināti ar atstumtības riskam pakļautajiem; c) veicināt izcilību, ka tie, kas jau ir spējīgi, zinoši, ka ar tiem strādājam, lai tie kļūs vēl vēl spējīgāki un gudrāki.
Ja mēs runājam par informācijpratību, nekādā gadījumā nevarētu būt prioritarizēšana. Katra no grupām ir specifiska, katrai grupai ir savas intereses un vajadzības, to sekmēšanai ir vajadzīga sava atsevišķa pieeja.
Tad vairāk a) variants, ka strādājam ar visām? Bet vēl var dalīt dažādi: pēc vecuma grupām, valodas, pēc izglītības līmeņa. Grupas var veidot dažādi. Vai vienkārši izsludināt, ka ir nodarbība un tad nāk visi, kuri vēlas? Vai arī var iet pie iestādēm un uzrunāt kādu.
Katram no piedāvātajiem variantiem ir kāds specifisku interešu, vajadzību un apstākļu kopums, kāpēc grupu veidot. Piemēram, ja ir uzstādīts mērķis integrēt cittautiešus. teiksim, mums tagad ir bēgļi no Ukrainas, tad nepieciešams sniegt viņiem vairāk informācijas un veidot izpratni par to, kur informāciju iegūt, kādi mediji nepieciešamo informāciju piedāvā. Ja iespējams, tad skaidrot, vai informācija ir oficiāla, pārbaudīta, uzticama, jebšu kad tā jāvērtē kritisiki, jo ir subjektīva, politisku interešu iekrāsota. Ideāli būtu mācīt kritisku piedāvātās informācijas vērtēšanu. Varbūt pat kādi Eiropas Savienības fondu līdzekļi tiek novirzīti, lai sasniegtu šo konkrēto sabiedrības grupu.
Ja kāds man teiktu, ka ukraiņus nevajag, bet vajag 1.-4.klases skolniekus, tad es atbildētu: jā, arī tā ir svarīga grupa, mūsu nākotne. Protams, mācībās būs citi uzsvari. Varbūt kāds teiks, ka nav jēgas darboties ar pansionāta ļaudīm, jo savu aktīvo dzīves posmu noslēguši. Kāda starpība, ko viņi domā? Viņiem pratība nepieaugs. Diez vai viņi kļūs par elektronisku datu vietņu un sistēmu aktīviem meklētājiem, viņiem varbūt nemaz nebūs pieejami rīki. Vissvarīgākais ir vispārīgi sabiedrības vidējo līmeni celt un mācīt jaunatni, un tos, kas ir jāintegrē sabiedrībā, kuri vēsturisku, kara, ģeopolitisku apstākļu dēļ nonāk pilsētā, un kuriem vajadzīga pieeja pie pēc iespējas objektīvākas un sadzīvē aktuālas informācijas. Tas ir svarīgāk, nevis trenēt izcilības, jo, ja tās ir izcilības, tās jau ir atradušas veidus, kā sevi pilnveidot, kā un kādās vietnēs sev noderīgo informāciju iegūt.
Ministru kabineta noteikumos ir uzskaitītas vēl sociālās atstumtības riska grupas: cilvēki ar invaliditāti, vientuļie pensionāri, romi…
Romi ir ļoti īpaša grupa. Viņu vietā ir grūti izdarīt izvēli sevis izglītošanai, kas nāk viņiem par labu. Esmu pats saskāries, kādreiz viņus sauca par čigāniem, pat ar ļoti izglītotiem. Vairāki klases biedri ir bijuši čigānzēni un meitenes. Man mūzikas skolā viens no skolotājiem bija čigāns. Izcils pedagogs. Kolēģi vairākās agrākajās darba vietās ir bijuši šīs tautības pārstāvji. Arī pēdējos gados Ventspils ostā viens no redzamiem komersantiem ir daļēji romu izcelsmes. Tie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, zinoši ļaudis, bet ir jāturpina strādāt arī ar lielo romu grupu. Protams, arī ar krievu sabiedrību. Maksimāli latviešu valodā, bet arī ar viņiem. Jādod objektīva informācija. Tagad valsts ir aktīvi darbojusies, lai atslēgtu kremliskos informācijas avotus, bet ar šīs totalitārās sistēmas informāciju ilgstoši patērējušo grupu arī jārēķinās, par to nedrīkst aizmirst uz to ir mērķtiecīgi jāiedarbojas ar korektu informāciju. Protams, arī invalīdi jāapmāca, lai var piekļūt pie rīkiem un ir labāk informēti.
Ja runājam par pamatprasmēm, tad Ukrainas kara dēļ esam jau runājuši par to, kā sakrāmēt 72 stundu somu, par civilo aizsardzību. Tikpat labi tā varētu būt prasme, kā rīkoties dabas katastrofas gadījumā. Kā Jūs redzat, kādām jābūt prasmēm, saistītām ar informāciju, lai izdzīvotu? Kas ir pilnīgi visiem cilvēkiem obligātais minimums, kas jāiemāca?
Civilā aizsardzība ir finanšu ietilpīgs pasākums. Pēdējos gadu desmitos Eiropas valstis domāja, ka ir izveidota vispārēja demokrātijas un stabilitātes telpa. Rezultātā, piemēram, celtniecība neparedzēja zem ēkām būvēt patversmes, pazemes slēptuves. Tagad aktuāla ir kļuvusi informācija par patversmju vai pagrabu atrašanos, kurās varētu slēpties, vai arī, ja nav, kā izstrādāt sev, ģimenei, darbavietai, kolektīvam konkrētus risinājumus. Visiem, kas ir atbildīgi par kādu uzņēmumu, ir jāsakārto šie jautājumi, cik vien labi ir iespējams. Tam ir nepieciešama vispārējas šāda tipa informācijas pieejamība. Labi, ka ir atsākušās sarunas par to, ka cilvēkiem jāzina, kam ir jābūt 72 stundu mugursomā. Tagad šāda informācija ir pieejama. Cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka pilsēta iespējams nav labākais risinājums, kur patverties, – labāk braukt uz laukiem pie draugiem, radiem, uz kādu viensētu vai uz mežu, kur var uzcelt telti. Būtu jābūt informācijai, kā krīzes vai kara situācijā pašam dabūt siltumu, jumtu virs galvas.
Es pati pateicu priekšā par civilo aizsardzību kā pamata prasmi, bet vēl jau varētu skatīties pamatprasmes arī citās jomās, piemēram, finanšpratībā, veselībpratībā.
Nav šaubu, katrā jomā ir specifiskas pamata prasmes, bet algoritms ir tas pats. Ja gribi ieguldīt, pelnīt ar finanšu resursiem, ir jābūt pamatzināšanām, kā tās rodas, kā saglabājas vai maina formu, kādi ir riski. Veselības jomā jāzina, kā mūsu valstī būvēta veselības sistēma, sociālā aprūpe, kā strukturēta. Jāzina par profilakses pasākumiem, kā sevi pasargāt no saslimšanas avotiem darbā un atpūtā, tajā skaitā par saprātīgu alkohola lietošanu. Katrā jomā jau valsts un pašvaldības, atbildīgās iestādes cenšas cilvēkus izglītot, cits jautājums, vai cilvēki informāciju ņem pretī. Vai viņiem ir pietiekami daudz laika iedziļināties.
Kāda Jūsuprāt ir vietēju mediju ietekme uz ventspilnieku informācijpratību?
Te būtu jāsaprot, vai informācijpratību izprotam no lietotāju viedokļa vai informācijas gatavotāju viedokļa. Ir informācijas patērētāji un ir informācijas radītāji un ietekmētāji. Vairākas grupas. Lielākā grupa, protams, ir patērētāji, kam informācija tiek adresēta.
Vietējās informācijas radītāji ir “Ventas Balss”, Ventspils domes oficiālais interneta portāls (ventspils.lv), “Kurzemes TV”. Ir portāls ventspilnieks.lv, kas vairākus gadus bija arī avīzes formātā, kam bija pastāvīgi žurnālisti, kas vairākas rubrikas rakstīja. Protams, ir arī daudzi individuālie Facebook utml. grupu domu apmaiņas centri, kas mūsdienās dažādus portālus veido; ir dažādas iestādes, kurām ir tematiskās mājaslapas.
Ir mediji, kas tiek apzināti, mērķtiecīgi finansēti, lai varētu caur tiem regulāru un mērķētu informāciju sabiedrībai virzīt. Šādiem medijiem ir liels risks, ka ar tiem manipulēs – apzināti ietekmēs cilvēkus, pieprasīs tos sasniegt, kā novadīt konkrētu informāciju. Tam ir gan pozitīvi, gan negatīvi mērķi, teiksim, ietekmēt auditoriju ar sagrozītu vai nepatiesu informāciju. Portālam Ventspilnieks.lv neizdara tādus pasūtījumus, kā, teiksim, Ventspils pilsētas dome “Ventas Balsij’’. Vetnspilnieks.lv turējās uz atsevišķu ostu uzņēmumu finansējumu. Tagad ostā iet daudz sliktāk, tad viņi pārtrauca finansēt, līdz ar to tas beidzās.
Šāda situācija apliecina patiesību, ka mūsdienu laikmetā, kad ir digitālās prasmes un digitālā informācija ir daudz ātrāka, drukātie mediji ir finansiāli spiedīgos apstākļos un bez papildus finansējuma no malas faktiski nevar pastāvēt. Ja nemaldos, “Ventas Balsij” ir pāris tūkstošu eksemplāru. Ar tādu apjomu acīmredzot nevar pastāvēt kvalitatīvs, objektīvs medijs. Vienīgā izdzīvošanas formula ir pārdoties: liela daļa informācijas tiek radīta un izplatīta pasūtītāja interesēs, līdz ar to medijs zaudē objektivitāti. Pašreiz pietrūkst resursu, lai pilsētā būtu divi labi preses izdevumi, kuru atšķirīgie uzskati, savstarpēja konkurence rada objektīvu priekštatu par apkārt notiekošo.
Par Ventspils medijiem man ir ļoti kritisks vērtējums. Vairumā no tiek tieku mērķtiecīgi diskreditēts, ar melīgu informāciju tieku iznīcināts. Skumji, taču atbilstoši autokrātiskam provinciālam režīmam. (Aivaram) Lembergs tādējādi izplata viedokli, ka Kristovskis ir nekompetents un Ventspils ienaidnieks. Lembergs kontrolē medijus, un tie pret mani strādā, līdz ar to mans vērtējums ir faktos pamatots un ļoti kritisks. Tādus medijus nevēlos pārlūkot. Kādreiz kāds kolēģis pievērš uzmanību, kāda kārtējā cūcība (par mani) uzrakstīta.
Iespējams, ventspilnieki ir sadalījušies tajos, kas lasa vietējo laikrakstu “Ventas Balss’’, un kas to ignorē?
Kad iznāca (bezmaksas) avīze “Ventspilnieks.lv”, tad arī bija cilvēki, kuri teica, ka, saņemot to (pastkastē), tūlīt met ārā. Tas ir saprotams. Protams, divi žurnālisti ar to naudiņu, kas tam pasākumam bija atvēlēta, nevar radīt un ilgstoši saglabāt kvalitatīvu laikrakstu. Man bija interesanti paskatīt, kas notiek, kad uzrakstu kādu rakstu. Galu galā redaktoriem vai īpašniekiem sāka nepatikt, ka es pārsvarā rakstos esmu kritisks. Ko gan lai slavēju, ja tik ir tik daudz netaisnīguma un trūkst tiesiskuma un labas pārvaldības Ventspilī. Es atmetu ar roku un vairāk nerakstīju. Bet bija jau skaidrs, ka šim izdevumam gaidāms finanšu trūkums, ka tas nav paliekošs un ilglaicīgs, drīzāk kā laikmeta reakcija. Es pat nezinu, kas ar to tagad nodarbojas.
Redaktore bija Ilona Bērziņa.
Vai viņa joprojām ir redaktore, man pat tas nav zināms. Kādu gadu atpakaļ interesējos, kas ar to notiek, bet visi rausta plecus – nezina. Redaktori Ilonu Bērziņu es zinu jau sen, un man ir kopumā izprotoša attieksme par viņas darba iespējām.
Savukārt “Ventas Balss’’ raksta atklātas cūcības par mani vai raksta blogus zem slēptiem nikneimiem. Bija, varbūt ir joprojām tāds viltvārdis “Soross’’, kurš ņēmās mani slānīt, pat īstā Sorosa bildīti pielika sev. Es aizrakstīju repliku, lai raksta ar savu vārdu, solīju, ka es labprāt aiziešu ciemos un aprunāsimies, ja viltus “Sorosam” kaut kas sakāms par mani. Viltus Soross izrādījās īsts Ventspils aizkulišu gļēvulis. Neatklāja sevi. Reižu pa reizei man no Ventspils domes darbiniece atsūtīja ziņas, kad (Ventasbalss.lv) forumā kaut kas par mani bija ierakstīts. Tad es apskatījos un uzrakstīju replikas.
Pēdējo pusgadu esmu nokļuvis Rīgas darbos. Kādreiz biju Ventspils domē un Ventspils brīvostā, tad es arī katru nedēļu braucu uz Ventspili. Tad katru dienu par mani raksta kādu negatīvu vērtējumu vai ziņu, bezkaunīgu Lemberga komentāru par mani. Pa visiem pēdējiem sešiem gadiem simtiem tādu bijis. Arī vēl pirms tam. Vienlaikus “Ventas Balss’’ nav mani intervējusi vai manas domas paprasījusi. Nožēlojami un nedemokrātiski. Patiesībā tas ir mediju raksturojošs gļēvums un zemiskums. Par mani var stāstīt visu kas ļaunprātīgi padomā, bet manus argumentus nepublicē un nekur neliek, tos noklusē. Tā nav informācija, bet dezinformācija.
Piemēram, šodien mēs uzvarējām tiesā, Senātā gadiem ilgu lietu, kas ir pret Ventspils domi, Aivaru Lembergu, (Jāni) Vītoliņu, politisko vairākumu, kā viņi mūs (ar Aivi un Ivaru Landmaņiem, arī Daci Kornu) gadiem diskreditē un ir ierobežo mūsu deputātu tiesības, neiekļauj Domes komisiju un padomju darbā. Pasekojiet līdzi! Deputāts Aivis (Landmanis) joprojām nav nevienā komisijā, kaut gan pārējie deputāti ir. Aivim ir tieši tāds pats deputāta mandāts, taču Domes vadība to prettiesiski ignorē. Es Aivim teicu, lai piezvana “Ventas Balsij’’, lai piesakās, ka grib uzrakstīt rakstu par to, ka mēs uzvarējām jau trešoreiz Senāta līmenī, vai arī ka ir gatavs sniegt sniegt interviju par šo vēsturisko sasniegumu aizstāvot tiesiskumu un demokrātiju mūsu valstī. Redzēsim, kāda būs atbilde no “Ventas Balss’’! Tas ir piemērs, kā var vērtēt, cik godprātīgs ir šis informācijas sniegšanas process.
Kamēr sešus gadus biju [Ventspils domes] deputāts, arī “Kurzemes TV” ir konsekventi mani ignorējis. Šī medija žurnāliste ir stāvējusi blakus pasākumos, kuros ir ieguldīts tieši mans darbs, daudz no sasniegtā ir tieši manas nostājas nopelns, taču mani žurnālists neredz… Piemēram brīvostā, kad vēl biju brīvostas pārvaldes priekšnieka vietnieks, pagājušogad bija projekts pazemes ūdeņu attīrīšanai no gadu desmitiem ilga naftas piesārņojuma Pārventā, piesaistījām ar četru miljonu (eiro) norvēģu finansējumu, lai neielaistu naftas piesārņojumu Baltijas jūrā, pārējo sedzot brīvostai un Ventspils naftai. Tas ir bijis unikāls projekts, un tieši es ne brīdi nepiekāpos, ka projekts tiek apturēts. Vienu brīdi norvēģu finansējums bija pilnībā apdraudēts. Taču mēs valde nepadevāmies un mērķi sasniedzām, noturējām projektu ar VARAM ministriju. Arī tāpēc, ka es kādreiz esmu bijis “zaļais’’, Ventspilī savu politisko darbību esmu sācis, organizējot 12 tūkstošu cilvēku demonstrāciju vēl pirms Tautas frontes. Par šo piesārņojumu pats biju runājis jau pirms trīsdemit pieciem gadiem. To ļoti labi zina (“Kurzemes TV” žurnāliste) Gonda Porniece. Bet tajā pasākumā viņa uzskatīja par vajadzīgu izprašņāt jebko no citiem, kas tur bija riņķī, bet man neprasīja neko, lai gan es pārstāvu iestādi, kas ir atbildīga par šo projektu.
Tad pārformulējot varētu teikt, ka zināšanas informācijas lietošanā un radīšanā ir, bet drīzāk jautājums ir par ētiku un mērķiem, interesēm?
Neapšaubāmi! Ir redzama profesionāla informācijas selekcija, un viedokļu veidošana, kas tālu no objektivitātes. Tā ir informācijas pratība. Diemžēl ētika, gods, cieņa, laba pārvaldība, sabiedrības intereses, objektivitāte, taisnīgums, dažādi viedokļi paliek otrajā plānā. Rezultātā netiek dota iespēja cilvēkam izvēlēties, vērtēt, kam piekrist, kas patīk. Informāciju ir jādod to no visām pusēm.
Teorētiski, jo informācijpratīgāks cilvēks, jo viņš var būt sabiedriski aktīvāks, iesaistoties lēmumu pieņemšanā.
Droši vien. Viņš var izteikt savus komentārus. Var atrast informāciju, kas ir vajadzīga: problēmu risināšanai, kādai sociālai nodrošināšanai, dzīves vietai, maksājumiem, nodokļiem viņš spēj būt kritisks un objektīvs gala rezultātā.
Protams, informācijpratība ir (nepieciešama) un Ventspilī neapšaubāmi piemīt arī pasūtītājiem, kas grib sevi izpaust, akcentēt, dot kādu pamata informāciju.
Valsts, pašvaldība, dažādas kapitālsabiedrības, uzņēmumi – visi ir ieinteresēti dot informāciju, it sevišķi tie, kas ir saistīti ar biznesu, pārdošanu, iznomāšanu, kas grib sev pievērst uzmanību. Citiem tas ir pienākums radīt pārskatāmu, saprotamu, digitālajā vidē atrodamu informāciju.
Arī valsts pārvaldei un lēmumu pieņēmējiem pašvaldībā ir vajadzīga informācija, lai ar to varētu rīkoties paši, vai arī skaidrot ko lietderīgu iedzīvotājiem, kā pareizi vai nepareizi rīkoties. Ja proecesu dalībniekiem ir savlaicīga informācija, tie var to novērtēt un sniegt konkurētspējīgu risinājumu. Bet, ja tev informācijas nav vai tu viņu saņem pēdējā brīdī, piemēram, par budžetu, kamēr otrai pusei informācija ir, tu esi spiest uzdot jautājumus, zinot, ka tevi var izsmiet par to, ka tu neesi kaut ko zinājis. Runa ir par manipulācijas iespējām un šī procesa kontroli, tāpēc svarīga ir legālā slēptā informācija vai legālā pieejamā informācija.
Nav runa par valsts noslēpumu, bet drīzāk informācijas aprites procesu?
Tieši tā! Ar informāciju manipulē, to negrib dot, lai konkurējošie (politiskie spēki) nespētu dot alternatīvus risinājumu, jo alternatīvas var kļūt par draudu pie varas esošajiem, tāpēc informācija ir tās turētāju privilēģija, un ir risks (to zaudēt).
Vara ir ieinteresēta kontrolēt cilvēkus, un cilvēki ir pārvaldīšanas objekts. Lai varētu nokļūt pie varas, ir jārada viedoklis par to, ka esi pārāks, zinošāks, gudrāks, un šis ir Ventspilī izteikts nepārtrauktu manipulāciju lauciņš.
Atpazīt manipulācijas visticamāk nebūs pamatprasme.
Tas ir augsts top līmenis. Tas ir balstīts uz labu izglītību, plašu pieredzi, specifisku sagatavotību kādā jomā, izpratni par valsts pārvaldi, nepieciešamas pat juridiskas priekšzināšanas. Mums Saeimā pat tādu cilvēku trūkst, nemaz nerunājot par pašvaldībām. Taču Ventspilī ir ļoti pieredzējuši cilvēki. Partijā “Latvijai un Ventspilij’’ cilvēki pie varas ir 40 gadus, vieni un tie paši ar mazām izmaiņām. Viņi ir
ārkārtīgi pieredzējuši tāpēc rīcībspēju informācijas sniegšanas un ietekmēšanas jomā pārzina ļoti augstā līmenī un prasmīgi lieto savu interešu sasniegšanai.
Kādi viedokļu līderi Ventspilī Jums pirmie nāk prātā?
Ventspilī nav objektīva mediju vide. Ir dominējošie pilsētas pirktie un slepeni finansētie mediji. Šādā neobjektīvā vidē pie varas esošie arī tiek pozicionēti kā viedokļu līderi. Viņiem ir informācija, ir mērķis, ko viņi grib sasniegt, viņiem ir svarīgs vēlētājs. Valdošo politiķu vidē par tiem mērķtiecīgi ir nostiprināti (Aivars) Lembergs, (Jānis) Vītoliņš, (Guntis) Blumbergs, (Didzis) Ošenieks. Par viedokļu līderi ir padarīta arī Kristīne Lemberga, pilsētas izpilddirektors.
Arī uzņēmumu, kapitālsabiedrību vadītāji, skolu direktori. Arī bibliotēkas vadītāja. Šīm amatpersonām laiku pa laikam ir, ko pateikt, – kā mainīsies tarifs, kura iela tiks remontēta, kurš pagalms tiks atjaunots, vai kurā skolā būs remonts. Kā speciālisti daudzi ir ļoti labi. Viņi visi lielākoties ir arī partijas “Latvijai un Ventspilij” biedri. Viņus tā atlasa un dod iespējas izpausties.
Domāju, ka arī sevi varu pieskaitīt pie kāda perioda Ventspils citādi domājošo viedokļu līderiem. Tas ir iemesls, kāpēc mani cenšas izolēt, ļaunprātīgi izdomā, kāds ir mans viedoklis, tad šādu mākslīgu viedokli izplata, un tad jau kritizē mani par to, pat ja tas nav mans viedoklis! Vienīgā kopsakarība ar mani varbūt ir fakts, ka es par to tēmu esmu teicis pavisam ko citu, citā kontekstā. Šādi, dezinfomējošie mēģina tie, kas baidās no mana, no atšķirīga, no pamatoti kritiska viedokļa. Es pat teiktu: nevis no viedokļa, jo viedokli var iekrāsot dažādās krāsās. No informācijas! Parasti to, ko es saku, balstu uz informāciju, kas ir patiesa, pierādāma. Varētu pat sist sev pie krūtīm: sak, esmu īstais ierobežots viedokļu līderis, kas var sniegt patiesu, kritisku, objektīvu informāciju par pilsētas pārvaldi, tagad jūs ar viņu runājat. Tāpēc to sistēmiski nepieļauj! Atšķirībā, pārējie, kurus iepriekš nosaucu, no demokrātiskas pārvaldes viedokļa, ir viltus viedokļu veidotāji. Jā, viņu rīcībā ir daudz praktiskas informācijas, bet viņi ir autokrātiska, prettiesiska, cilvēkiem naidīga režīma pārstāvji. Daudzi tic, ka tā ir patiesā informācija, ko viņi sniedz, vai nu arī tie baidās atzīt, (kas ir nepatiess), vai arī nespēj izvērtēt.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka man var nepatikt, cik efektīvi vai neefektīvi tikuši izmantoti publiskie līdzekļi vai cik daudz šādu pašvaldībai pieejamo līdzekļu ir izniekoti, jeb izkrāpti, bet kopumā pilsēta ir sakopta, krāsaina, laiku pa laikam ir kādas jaunas vēsmas, kādas inovācijas ir redzamas. Iespējams tāpēc nekad nedrīkst piemirst, ka katrai lietai ir arī kāda ēnas puse, kuru vieni viedokļu līderi cenšas izgaismot, citi mēģina noslēpt. Un tad rodas interešu konfliktu, viedokļu konfliktu cīņa ar mediju līdzdalību.
Vai Jūs redzat Ventspilī kādu viedokļu līderi, kurš par tādu kļuvis, neatkarīgi no vietējo mediju darbības?
Aivis Landmanis. Šodien skatījos, viņš man atsūtīja saiti uz (“Facebook’’) video, kur gāja pa pilsētu, pastāstīja iedzīvotājiem, ko bija pamanījis. Tas ir individuāls mēģinājums publicēt savus uzskatus, dot vērtējumu pilsētā notiekošajiem procesiem, pilsētas dzīvei.
Bruno Jurševics gribētu būt viedokļu līderis, bet viņš pārāk pie tā nepiestrādā, tā ir paviršība. Edgars Čeporjus varētu būt, izveidoties par labu viedokļu līderi. No iedzīvotājiem, kas pazīst politiku, finanses, attīstības aspektus pilsētā: Igors Skoks, Olafs Berķis, Jānis Blažēvics. Cilvēki, kuriem ir pieredze, vadījuši uzņēmumus. Viņus var vērtēt dažādi, kas ir bijis privatizācijas laikos, kāpēc viņi sagāja ragos ar (Aivara) Lemberga komandu, bet nav šaubu, ka viņi varētu būt viedokļu līderi. Potenciāli viedokļu līderi varētu būt kādi Ventspils Augstskolas pasniedzēji.
Arī Saeimas deputāts Ģirts Štekerhofs ir zinošs. Ja būtu vairāk demokrātijas, viņi arī vairāk izpaustos. Pašreiz viņi ir spiesti runāt pēc principa: to, ko vara pieprasa, nevar atļauties kaut ko vairāk par sabiedrības vispārējiem precesiem, visu laiku jāpārdomā, vai drīkstu vai nedrīkstu.
Ja nebūtu risks tapt sodītam vai ierobežotam par atšķirīgu viedokli, tad domāju, ka pilsētā būtu vairāk neatkarīgu un pilsētas dzīvi vērtēt spējīgu cilvēku, viedokļu līderu, kas veicina pilsētas attīstību…
(Vietējais) laikraksts varētu rakstīt par kādu problēmu un aiziet pēc viedokļa pie viena, otrā, trešā, piemēram, ko domā Gāliņciemā, ko domā Pārventā, ko domā romi, ko domā ukraiņi, ko domā ostas strādnieki. Būtu dzīve interesantāka. Vai tad mums ir jāraksta tikai par to, ko ir (Aivars) Lembergs ar (Jāni) Vītoliņu izdomājuši vienā (domes) sēdē? Diemžēl citādi domājošajiem uzskatu un argumentu paušana tiek liegta.
Kādi Jūsuprāt bibliotēkai varētu būt sadarbības partneri un principi, vadlīnijas, ar ko vajadzētu vai nevajadzētu sadarboties?
Ja jūs gribat būt visai sabiedrībai kalpojoša iestāde un brīvi darbinieki savās profesionālajās izvēlēs, kuri izprot savas iestādes patieso mērķi, tad jums ir jākalpo visām sabiedrības grupām. Jūs nevarat pateikt: šos laidīsim iekšā, šos nelaidīsim pie vārda, jo Lembergam nepatiks. Tā nedrīkst būt bibliotēkā, kas vēlas sarīkot brīvu un no subjektīvām dogmām neierobežotu domu apmaiņu. Ir bēdīgi, ja pēkšņi jāsaka – šo nevaram laist iekšā mūsu diskusijā pārliecības dēļ. Protams, ka ir arī citi aspekti, kas jāņem vērā.
Bet, ja runā par lektoriem, mentoriem.
Jūs zināt, ka pilsētā ir dažādi domājoši cilvēki. Teiksim, varētu būt lekciju cikls, kurā gribat izzināt, atspoguļot dažādus viedokļus. Tad jūs varat teikt: mums būs sarunu cikls, uz kuru aicināsim dažādu viedokļu pārstāvjus. Piemēram, mēneša pirmajā pirmdienā runās viena viedokļa un pārliecības cilvēks. Tad runās pilsētas mērs. Vai viņš runās pēdējais vai izlozes kārtībā. Varētu veidot diskusiju klubu, kurā ir dažādi lektori un mentori. Galvenais, lai bibliotēkai ir pašapziņa un pilsētā tiek pieļauta viedokļu dažādība cilvēku interesēs, konkurētspējas interesēs.
* Šo publikāciju neviens nav apmaksājis. Intervijas publicēšanai ir saņemta Ģ.V.Kristovska atļauja. Intervija publicēta personīgajā mājaslapā aijavolka.lv, ko uzturu personīgi- es, Aija Volka. Domeins reģistrēts 2021.gadā, un pēdējoreiz apmaksa veikta uz gadu 2024.gada oktobrī. Šogad pati startēju pašvaldību vēlēšanās no 2.saraksta Ventspilī- APVIENOTĀ SARAKSTA un Jaunās konservatīvās partijas.
27.05.2025